Kā uzvesties, ja sākas karš. Otrā daļa

Iepriekšējā materiālā es aplūkoju vairāk vispārīgas, citos mūsdienu konfliktos piedalījušos cilvēku internetā atrodamās pārdomas, padomus par to, kas jāņem vērā, sākoties karadarbībai pilsētā. Ņemot vērā negaidīti lielo interesi, kuru izraisīja šis materiāls, nolēmu turpināt tēmu jau ar specifiski Latvijai veltītām pārdomām.

Tātad, ko darīt un kā tas varētu izskatīties, ja Krievija iebrūk Latvijā.

Ir divi scenāriji, kā šāds iebrukums varētu sākties. Pirmais – tradicionāla liela mēroga militāra operācija.

Šāda operācija gandrīz noteikti sākas ar Kaļiņingradas apgabalā izvietoto taktisko raķešu zeme-zeme Iskander pielietojumu pa mērķiem Latvijā. Ņemot vērā, ka ne Latvija pašai, nedz NATO šobrīd nav reģionā nekādu pretraķešu aizsardzības līdzekļu, kas spētu Latviju pasargāt, Iskanderi dažu stundu laikā iznīcinātu visu Latvijas armijas tehnisko bāzi, lielāko daļu pastāvīgi dienošo profesionālo karavīru, lidlaukus, visus armijas radarus, sakaru sistēmas utt. Latvijas armija jau tā nav nekāds lielais spēks, taču pēc šāda uzbrukuma tas vispār vairs nav spēks.

Civiliedzīvotājus šādai bombardēšanai vajadzētu skart minimāli, taču upuri būs, jo pat, ja bombardēti tiek tikai militāri mērķi, arī tad jāņem vērā, ka vesela virkne armijas vadības, izlūkdienestu un drošības struktūru vadības punkti atrodas Rīgas centrā un tie nepārprotami tiks iznīcināti. Mērķu saraksts var būt plašāks un skart stratēģiskus objektus, piemēram, sakaru centrāles, datu centrus un tamlīdzīgi.

Pēc šādas bombardēšanas beigām dažu stundu laikā visur parādīsies krievu karavīri, gaisa desanta spēkiem desantējoties no gaisa un speciālo uzdevumu vienībām ierodoties ar helikopteriem. Nedaudz vēlāk pa sauszemes un jūras ceļiem ieradīsies bruņutransportieri, tanki un papildus karavīri.

2013. gada Krievijas militārajās mācībās ZAPAD, kurās tieši tika izspēlēta Baltijas ieņemšana, pēc dažu analītiķu domām, Krievija iesaistīja ap 100 000 cilvēku. Tajās tika iesaistītas četras Krievijas militārās flotes Ziemeļu jūrā, Klusajā okeānā, Melnajā un Baltijas jūrā.

Pēterburgas apgabalā netālu no Somijas robežas bija mobilizēti aptuveni 10 tūkstoši rezervistu. Kaujas gatavība tika izsludināta iekšlietu karaspēkā, kurā visā valstī dien 180 tūkstoši. Augstākajā gatavības pakāpē bijuši arī aptuveni 2000 dzelzceļnieku. Ar tādiem spēkiem ne tikai ieņemt Latviju bez pūlēm nav problēmu, bet var izrādīt nopietnu pretestību arī NATO spēkiem, kuri vēlēsies atnākt palīgā.

Ja Latvijas zemessardze – būtībā vāji apmācīti, viegli bruņoti, ļoti slikti ekipēti amatieri arī spēs izrādīt kādu pretestību krievu armijas labi ekipētajiem un lieliski bruņotajiem profesionāļiem, tad vienīgi ar partizānu kara metodēm lielajās pilsētās (lai gan tieši šādiem uzdevumiem viņi vispār netiek apmācīti). Mežos slēpties, kā tas bija iepriekšējos karos, Latvijā vairs nebūs iespējams, ņemot vērā, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj viegli identificēt partizānu atrašanās vietas, izmantojot bezpilotu lidmašīnas un satelītus. Mums nav ne kalnu, ne aizu un alu, ne tālu, grūti sasniedzamu teritoriju kā Afganistānā, un pat ne vēsturiski par aizsardzību domājot ierīkotu kalnu ciematu kā Čečenijā, tikai plakani, viegli pārskatāmi meži, bez jebkādiem dabiskiem slēpņiem. Turklāt teritorija jau arī nav nekāda lielā. Mežā esošos partizānus un armijas vienības pretinieka bezpilotu lidmašīnas un raķetes iznīcinās viegli kā alus bundžas šautuvē.

Vienīgā iespēja, kā mēs to novērojam daudzos mūsdienu konfliktos, ir sajaukties ar civiliedzīvotājiem un veikt diversijas un slepenas operācijas pilsētā.

Šāda taktika diemžēl var prasīt lielus civiliedzīvotāju upurus, gan risku dēļ, ko rada ielu kaujas, gan tādēļ, ka krieviem nāksies ļoti stingri un agresīvi kontrolēt pilsētu, iedzīvotājus un ēkas.

Marodierisms, par kuru daudz bija runa iepriekšējā rakstā, arī ir paredzams kā problēma. Visticamāk, marodierisms un bandītisms iegūs nacionālu nokrāsu. Proti, krievu bandīti un marodieri laupīs, sitīs un apzags latviešu mājās un latviešu bandīti savukārt krievu.  Viņi visi, protams, sevi uzskatīs par savas tautas varoņiem.

NATO organizētajos manevros Latvijā ir izspēlēts atbildes scenārijs, kas balstās uz Vācijā un Polijā dislocēto aviospēku triecienu ienaidniekam, izmantojot Latvijas armijas aviācijas koordinatoru palīdzību no zemes. Rīgu NATO nez vai bombardēs un tas, visticamāk, arī varētu būt sarežģīti bez lieliem civiliem zaudējumiem, ņemot vērā, ka krievi labi apzinās šos atbildes soļus. Vienīgie reālie mērķi var būt armijas kolonnas, helikopteri, kuģi un krievu armijas dislokācijas vietas ārpus Rīgas. Grūti šobrīd ir novērtēt, cik lielā mērā Krievijas pretgaisa aizsardzības spējas, pārvietojamās zeme-gaiss sistēmas un slavenie krievu iznīcinātāji spēj traucēt šādai NATO darbībai. Tas ir kā prognozēt cīņas iznākumu starp diviem bokseriem, kuri nekad savā starpā nav cīnījušies. ASV militārais budžets ir lielāks nekā visām pārējām pasaules valstīm kopā. Ja gribēs, NATO uzvarēs, jautājums – ko tas prasīs?

Autors: Jurģis Liepnieks